Lasi psalmu vairākas reizes.
Pasvītro vārdus, kas visvairāk uzrunā.
Aplūko šos vārdus vai vārdu savienojumus. Vai tajos ir kaut kas uzrītošs?
Izšķiries par vienu vārdu, ar kuru tu gribi pabūt klusajās lūgšanās.
Paliec ar šo vārdu. Vai vari to izgaršot? Atceries līdzību par pērļu tirgotāju, kas atradis vienu īpaši vērīgu pērli, iemainīja to pret visām savām pērlēm. Varbūt tu esi atradis šo pērli Vārdā? Varbūt atradīsi šajā nedēļā?
Vai izvērtējošai lūgšanai (sk. Ievadu) dienu noslēdzot ir atradies laiks? Ja nav, varbūt var pamēģināt to uzzīmēt? Paliec pie tā, ko esi atradis!
Dzirdi, Dievs, manu brēcienu, uzklausi manu lūgšanu! No zemes malas es saucu tev, kad gurst mana sirds, - uzved mani klintī, kas man par augstu! //
Klausi, ak Dievs, manu skaļo saucienu, ņem vērā manu lūgšanu! No zemes gala es saucu savas sirds tvīksmē, pacel mani uz klintskalnu, kas augstāks par mani.
(Ps 61:2,3)
Cilvēks šajā psalmā jūtas kā pie beigām, zemes gala. Tas ir punkts, par kuru tālāk aiziet nemaz nav iespējams. Apkārtējā apdraudējuma dēļ nekas vairs nav saprotams. Kaut būtu iespējams nostāties uz kaut kā augstāka un stabilāka, - uz „klintskalna”! Kaut būtu iespējams kaut ko ieraudzīt plašāk! Bet to nevar, jo patvērums ir „man par augstu.”
Šādā situācijā viņš vēršas pie Dieva un stāsta par savām sajūtām.
Psalma vārdi ir labs piemērs tam, ar kādu tiešumu drīkst, pat vajag runāt ar Dievu. Cik ļoti šāds tiešums man būtu daudzreiz palīdzējis, bet es padevos un novērsos... „Dzirdi, Dievs, manu brēcienu!”
Patiesība sākas tur, kur es pret sevi esmu patiess, kur atsakos no ierastajiem, aizgūtajiem, skaistajiem vai pareizajiem vārdiem. Patiesība sākas tur, kur meklēju patiesos vārdus Dievam, kur mani vārdi Dievam ir tīkami.
Kāda lūgšana šobrīd ir manā sirdī?
„Es pieminu Dievu un vaidu, es žēlojos un pagurst mans gars. Tu turi vaļā acu plakstus, es - tā satriekts, ka nevaru parunāt. Es domāju par senajām dienām, par gadiem, kas aizgājuši. Atceros, kā dziedāju naktī, savā sirdī es prātoju, meklēja mans gars: vai uz mūžiem mūs atmetis Kungs”
(Ps 77:4-7)
Psalmā ir aprakstīts kāds, kas sagūstīts velnišķīgā aplī. Nekur nav mierinājuma; pat domas par Dievu nav glābšanas enkurs.
Dziesminieks sāk pārdomāt pagātni. Gaisma no vieglām dienām var palīdzēt.
Doma, ka visas šādas grūtās fāzes reiz beidzas, tiešām var palīdzēt izturēt.
Šis psalms apliecina, ka cilvēks var nonākt tādā situācijā, kur ir tikai nopūtas, nemiera pilna apkārt staigāšana, šaubas. Tad vajag drosmi pie sevis palikt un paļauties, nepazaudēt to skaidrību, kura var aizvest līdz palīdzībai.
Kuros psalma vārdos es sevi atkal atrodu?
Kad saucu, atbildi, Dievs, mana taisnība, atlaid mani no spaidiem, žēlo un uzklausi manu lūgšanu!
(Ps 4:2)
Cik bieži tad mēs ar savām problēmām (spaidiem) vēršamies pie Dieva? Mums pašiem kaut kad apnīk tās problēmas, kas nemitīgi atkārtojas. Vai reiz Viņam arī tās nebūs par daudz? Vai reiz Viņš nenovērsīsies? Vai reiz Viņam neapniks?
Psalmists lūdz savu vakara lūgšanu ar spēcīgu pieredzi, ka Dievs viņam šeit ir bijis Glābējs.
Droši vien Dievs ir gatavs pieņemt mūsu lūgšanas un aizlūgšanas tāpat kā aicinājis rīkoties mūs piedošanas sakarā: 70 reiz 7, aizvien piedot, aizvien pieņemt, aizvien sākt no jauna.
Tā arī mēs varam Dievam pienest savas vajadzības, turklāt – tieši tā, kā to darījām pirmo reizi mūžā: Kad saucu – atbildi!
Manas asaras ir mana maize dienu un nakti, tie saka man visu dienu: kur ir tavs Dievs?
(Ps 42:4)Kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus!
(Ps 126:5)
Psalmos ir vieta arī raudāšanai. Tā netiek izsmieta vai notiesāta sakot: „Īstie vīri nekad neraud!”
Kad psalmists raksta, ka viņa asaras ir kļuvušas par maizi, tas nozīmē pārtiku dzīvības ceļam. Uz līdzīgu domu iedrošina arī Ps 126:5 – Kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus. Tas, kas savās bēdās tomēr nezaudēs paļaušanos, tas asaras spēs saukt par „sēklām”, turklāt piedzīvojot to kā kaut ko atbrīvojošu, dzīvību dodošu
Vai pazīstu tādas asaras, kas ir pestīšanas līdzeklis? Maize? Sēkla? ...?
Es gaidu Kungu no visas sirds, uz viņa vārdu es ceru, es gaidu vairāk nekā sargi - rītu!
(Ps 130:5,6)
130.psalms ir viena no svētceļnieku (vecajā tulk.) jeb augšupceļa (jaunajā tulk.) dziesmām.
Liela nozīme garīgajā dzīvē (svētceļojumā) ir gaidīšanai. Gaidīt uz Kungu. Atlikt bezcerību uz vēlāku. Gaidīt uz viņa zīmēm. Gaidīt uz apsolīto. Gaidīt, kad nav panākumu. Gaidīt pat tad, ja negaidīt šķiet daudz ērtāk. Tā ir kvalitāte ceļojot „augšup”.
Spēja gaidīt cilvēka dvēseli var padarīt plašāku.
Psalmists gaida no visas sirds, ar dedzīgu dvēseli, ar lielām slāpēm pēc Dieva tagadnes. Šāda gaidīšana sagatavo katru cilvēku Dieva pieskārienam. Gaidīšana rada mūsos telpu Dievam un attīsta spēku izturēt, gaidīt un sagaidīt, nezinot, kad Viņš nāks.
„Dievs, Tu gaidi uz mani, līdz es atvēršos Tev.”
Vai arī man laiks, kad nekas it kā nenotiek, ir gaidīšana? Šis psalms to var palīdzēt saprast.
Paļaujies uz Kungu un dari labu, tad tu mitīsi zemē un ganīsies droši! Priecājies Kungā, un viņš dos, ko tava sirds vēlas! Atklāj Kungam savu ceļu, paļaujies uz viņu, un viņš darīs – kā gaismai viņš liks tavai taisnībai aust un tavai tiesai kā dienvidū spīdēt!
(Ps 37:3-6)
Spēt uzticēties un uzticību pasargāt – tās ir divas svarīgākās attieksmes garīgajos vingrinājumos un ikdienas dzīvē. Uzticība vienmēr ir saistīta ar risku palikt drošam arī tajā, kas ir nedrošs. Tāpēc ir tik svarīgi: meklēt veidus kā paša kārdinājumus un tieksmes saistīt ar uzticību Dievam. Tā nav akla uzticība jebkam, bet gan uzticība Dievam. Tas ir personīgās sastapšanās noslēpums.
Kas savu ceļu iet uzticoties, uzticami, ar prieku, vēršoties pie Dieva, - tas saņems to, pēc kā viņa sirds ilgojas. Līdz ar izdzīvotu uzticību „kā gaismai viņš liks tavai taisnībai aust un tavai tiesai kā dienvidū spīdēt!”
Šķīstu sirdi radi man, Dievs, un stingru garu atjauno manī! Nepadzen mani no savai vaiga, sava svētuma garu neatņem man! Dod man atkal prieku, ka tu mani glāb, spēcini mani ar labprātīgu garu! //
Radi manī, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu. Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu. Atdod man savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu.
(Ps 51:12-14)
Vingrinājumu 3.nedēļa iet uz beigām. Tajā psalmi mācīja lūgt, saukt, jautāt, gaidīt, cerēt. Jau gadu tūkstošiem cilvēki ir nonākuši pie atziņas, cik tas ir labi, ka nesaprotama spriedze iegūst vārdus Dievā.
51.psalmā Dāvids lūdz skaidru sirdi un stingru garu. Tas viņam ir svarīgi. Taču vēl svarīgāk viņam ir nebūt šķirtam no Dieva (nejusties šķirtam no Dieva?). Viņš zina, ka tikai un vienīgi pestīšana, kas nāk no Dieva, var viņam ļaut justies možam un priecīgam.
Pārskatot 3.nedēļas lūgšanu pierakstus vari jautāt: Kādu iespaidu manī ir atstājusi 3.nedēļa?
Vai tā ir palīdzējusi skaidrāk ieraudzīt to zemi, no kuras esmu izgājis (exodus)?
Vai tā ir palīdzējusi skaidrāk ieraudzīt to zemi, kurp eju?